Zemdegas
Formu bez satura nav manas dzīves naratīvā
Nervi uzvilkti kā saracēņu karavīram
Asiņo brīvība ko varasvīru varas spīlēs
Mēs paši ieliekam - bez analīzes paralizēti
Es māku daudz ko, bet nemāku padoties
Lai kā Tu sauc to ir mūzika avots liels
Skaistumam, labajam, cieņai un mīlai
Man tā ir māksla, nevis izklaide un viena uz dzīvi
Es nāku mājās, palielinās manu braucienu skaits
Pret tiem, kas mūziku veido kā joku nav cieņas vairs
Vienmēr atceros visu, kā lampa atceras gaismu
Labākais veids kā paslēpt skumjas ir smaids
Es sapnī sevi redzu sagrieztām rokām. Esmu
Izsitis aptiekas logu, stikla lauskas dara man mokas
Vēršos pie Tevis, bet Tu novērsies prom. Man sāp
Redzu spogulī sevi un saplēšu to. Es pamostos
Sirds ar nazi griež ceļu uz āru
Aukstumā degu un trīcu, šķiet, ka eju uz nāvi
Zārka vientulība, dzīves metafora
Manas pagātnes vaibstiem netīras sejas poras
Visi paliek vecāki, ne visi izaug
Nezinu ostu, lidlauku, bet esmu drošs kā Mindaugs
Ka pieturpunktos man vajag ko vairāk par zeltu
Ka lai kur es ietu vienmēr būšu laikā kā telpa
Ka es nepalikšu tur, kur mani taisa par elku
Ka es Tevi - īsāk sakot aizrāva elpu
Tevi ieraugot. Bet mani žņaudz apstākļu loks
Un ved ielas prom. Klusumā aug parādu slogs
No nepateiktā kripatiņām kas ir smalkas kā čuksti (kuš)
Acis ciet plaši kā Kubriks. Tālāk dodos
Krietna rīcība un vārdos ir sirds
Dvēsele vietā, kamēr šodien viss tiek pārdots un pirkts
Ja mana dzīve neizdosies, es to izdošu pats
Kas raksta man tekstus? Ozols vai Gustavs?
Dzīvie, kas kustas vai Bigijs un Tupaks?
Vai Žilde un Rudaks? Fani un uzslavas?
Trokšņi vai klusums? Diena vai pusnakts?
Es nekad nebūšu mājās bez Tevis, nē
Aiz mana apziņas klājuma ir zemdegas
Es Tevi ieraudzīju tramvajā, man patika kā krita gaisma
Man ļoti patika kā krita gaisma
Man vajag saprast to, kas mani saista Tevī
Man vajag izslēgt telefonu, pazust pilsētā
Man vajag atcerēties visu