Aija

“…viņš klasē tāds kluss bija, drusku kautrīgs. Tāpēc – kad sākās visi tie koncerti, bildes soctīklos – mēs vienkārši nespējām noticēt, ka tas ir viens un tas pats cilvēks, mēs viņu nekad nekur tādu nebijām redzējuši. Es ar viņu kādu laiku satikos, jā, bet tad viņš vienā mirklī vienkārši pazuda. A kad tā tēva nauda beidzās – cik nu man tad sanāca viņu redzēt – viņš kaut kāds piezemētāks bija kļuvis, tāds… tāds apgarotāks, bez tās bravūrības, bet arī bez kautrības. Augustīnu citēja bieži vai Augustīni, es tur baigi neiedziļinājos. Un koncertēja visu laiku, ņēmās pa savu mūziku, fanu loks jau tāds normāls bija. Izskatījās, ka iet baigi labi, lai gan… nu, tādā vērienā, kā ar to tēva naudu, vairs nevarēja dzīvot. Es par visu to benzīntanku joprojām esmu šokā – tas viss diez vai bija naudas dēļ. Un par Fjodoru es neticu…”